Baudas virsotnēs

Tā bija 2010. gada vasara, kad satikties bija lemts diviem jauniem cilvēkiem - Hugo un Beatrisei, kuri piederēja pie dažādām pasaulēm. No malas skatoties, tā šķita neticama un neiespējama savstarpējā pievilkšanās, taču bija gluži pretēji..

Hugo bija impulsīvs un dumpīgs jauns vīrietis, kuram piemita liela „apetīte” uz risku un briesmām. Viņš mīlēja sievietes un tās viņu, jo arī ārēji Hugo bija apveltīts ar apburošu izskatu - tumsnēju ādu, ogļu melniem matiem, neatvairāmām brūnām acīm un smaidu, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu pretējā dzimuma pārstāvi. Turpretim Beatrise bija jauna sieviete, kas nāca no vidusšķiras augšējā slāņa, tāpēc vulgārisms un likumu pārkāpšana viņas prātā nebija iedomājama. Smalkumu tā izpauda apģērbā, bet ne raksturā. Mērķtiecīga un ambicioza attiecībā uz nākotni. Nesamaitātība un simpātisks naivums nāca no fakta, ka Beatrise sevī glabāja nevainību. Šim solim viņa gaidīja īsto - pirmo un pēdējo.

Bija pirmdienas rīts, un Beatrise jau bija ceļā uz studijām, kur viņu nogādāja personīgais šoferis. Satiksme bija liela un nācās kādu brīdi stāvēt uz vietas. Diena bija svelmaina, un mašīnā karstums bija krietni jaušams. Beatrise atvēra logu un izbāza galvu pa to, kaut nedaudz mēģinot satvert vēja šalci. Tajā pašā laikā un pa to pašu ielu ar savu melno un jaudīgo motociklu pārvietojās Hugo. Viņš šķita domīgs, līdz viņa acis notvēra Beatrisi. Viņa sejā parādījās saviļņots un tajā pašā laikā ironisks smaidiņš. Viņš uzkliedza „Zaldātseja!” Beatrise neizpratnē palūkojās atpakaļ un saprotot, ka sauciens ir vērsts uz viņu, pūcīgi ievilka galvu atpakaļ mašīnā. Ar to nekas nebeidzās. Hugo piebrauca pie mašīnas, kurā meitene gaidīja, kad mašīna ātrāk izkustēsies. Ar ķircinošu smaidu, viņš uzlika savu roku uz meitenes rokas, kura tobrīd turējās pie durvīm. Meitene aši to atrāva un dusmīgi noteica „Ko tev vajag?” Puisis smīnot atbildēja: „Tu esi tikpat pūcīga, cik izskaties, kā nekā zaldātseja.” Meitene uzmeta dusmu pilnu skatienu, un viņai par prieku mašīnā sāka izkustēties no vietas, atstājot Hugo aiz muguras. Aizkaitinājums bija tik liels, ka Beatrise atskatījās pa mašīnas logu uz Hugo un parādīja tam vidējo pirkstu. Puisis tikai nosmējās. Šķita viņu ceļi vairs nekrustosies.

Tajā pašā dienā bija paredzēta bagāto jauniešu ballīte, par kuru uzzināja arī Hugo un viņa draugi, kas gribēja šo ballīti izbojāt ar savu skaļo un bravūrīgo ierašanos. Šajā pašā ballītē ieradās arī Beatrise ar māsu un labāko draudzeni. Vakars pat nebija pusē, kad Beatrise diezgan garlaikota lūkojās uz esošajiem cilvēkiem un prieks par atrašanos tur, viņas sejā nebija manāms. To visu vēl vairāk pasliktināja bandītpuišu negaidītā ierašanās. Hugo ieraudzīja Beatrisi, ko tajā pašā dienā ir ķircinājis, un kas tobrīd pildīja savu glāzi ar piena kokteili. Graciozi viņš tuvojās viņai no mugurpuses. Pieejot klāt, puisis iečukstēja Beatrisei: „Te nu mēs atkal tiekamies. Es zināju, ka esmu tev iepaticies.” Meitene pagriezās un aizkaitināta savu tikko piepildīto glāzi ar kokteili iešļāca Hugo sejā, noteica: ”Manam kokteilim tu patīc krietni labāk,” un aizgriezās. Hugo sāka skaļi smieties un uztvēra to kā rotaļu, tāpēc nevilcinoties satvēra Beatrisi, pārcēla pār pleciem un raitā gaitā gāja uz baseina pusi. Meitene kliedza un spurinājās, lai puisis viņu atlaistu, taču nonākot pie baseina, Hugo turot Beatrisi ieleca baseinā. Meitene bija nikna un izkāpusi no baseina kliedza: ”Tu esi brutāls un neaudzināts! Tu sabojāji manu Valentino kleitu!” Jāpiebilst, ka meitenes kleita bija baltā krāsā un, kļūstot slapja, tā sev cauri atklāja meitenes puskailo ķermeni. Hugo to pamanīja un valdzinoši smejot atcirta: ”Tev Valentino daudz labāk izskatās, kad ir slapja!” Meitene dega dusmās un aizskrēja prom, lai puisis beigtu vērot viņu caurspīdīgajā kleitā. Puisis viņai sekoja, satvēra viņas roku un sniedza savu jaku sakot: ”Tu esi ļoti skaista, bet pārāk nopietna.. Nedusmojies tik ļoti, es tevi tikai ķircinu! Tava spītība dara mani traku, bet labā nozīmē. Vai, atvainojoties par rītu un iemešanu baseinā, varu lūgt Tevi vakariņās? Apsolos Tev sagādāt neaizmirstamu vakaru, lūdzu, dod tikai vienu iespēju. Tev taču nav bail?” No Hugo arī tas izskanēja nedaudz ķircinoši, tomēr iespējams tieši šī pēdējā frāze lika meitenei piekrist un pierādīt, ka nebaidās. Tas gan, protams, nebija vienīgais iemesls, kāpēc viņa piekrita.. Viņa negribēja to pieņemt, bet patiesībā viņai patika Hugo pārdrošība un neatlaidība un, protams, augums, no kura strāvoja spēks un vara, kurai viņai nespēja pretoties. Lai neizrādītu, ka puisis viņai ir iepaticies viņa noteica: „Tas nebūs randiņš! Rīt, sešos esi man pakaļ,” viņa aizgriezās un aši devās prom. Hugo palika stāvot. Viņš lūkojās kā viņa spītniece aiziet un pavadīja viņu ar smaidu, jo zināja - rīt visam jābūt lieliski.

Nākamajā dienā, Beatrise universitātē bija ļoti nemierīga, viņa nevarēja sagaidīt vakaru. Viņas intuīcija sacīja, ka pēc šī vakara viss būs citādāk, tikai nebija zināms - labāk vai sliktāk. Pēc lekcijām Beatrise aši devās mājās, lai pienācīgi sagatavotos vakaram. Viņa izvēlējās ļoti īsu, viegli krītošu kokteiļkleitu ar dekoltē, kas izcēla viņas ne pārāk lielās, bet tvirtās krūtis, kā arī lieliski atklāja viņas slaidās, tievās kājas. mati tika atstāti brīvi vaļā, jo tā viņai piestāvēja vislabāk. Vel nedaudz kosmētikas, un viņai atlika vairs tikai gaidīt...

Pēc brīža viņš bija klāt, un viņa devās lejā.. Kad Hugo viņu ieraudzīja, viņš nespēja novērst ne acu. No Beatrises virmoja seksapīls un jutekliskums. Viņa acis bija iemīlējušās! Un varbūt viņš arī? Viņš nokāpa no sava motocikla un padeva viņai roku, sakot: „Tu esi neaprakstāmi skaista.” Meitene kautrīgi uzsmaidīja un uzkāpa uz motocikla. Viņi devās uz Hugo sagatavoto vietu. Beatrisei nebija ne jausmas, kur viņa tiek vesta, bet kad, tuvojoties galamērķim, bija dzirdama viļņu šalkoņa, viņai kļuva skaidrs. Viņš viņu veda uz nelielu nojumi, kurā bija iekārtots galdiņš diviem un sagatavotas vakariņas. Sveces rotāja gan galdu, gan bija izvietotas visapkārt nojumei. Viņa nespēja slēpt pārsteigumu un prieku. Viņa nekad neko tādu nebija saņēmusi un piedzīvojusi. Vakariņu laiks pagāja ātri, ar vieglām sarunām. Tad Hugo piecēlās, piegāja pie Beatrises un sniedza savu roku. Viņa sekoja. Viņi nosēdās uz paliela plediņa. Hugo piesēdās cieši klāt Beatrisei un maigi noglāstīja viņas seju. Sarunas pārtrūka, bija iestājies klusums, bet tas nebija neveikls klusums. Hugo palūkojās Beatrises acīs, lai saņemtu atļauju pieskarties un ne tikai.. Viņš maigi jo maigi glāstīja viņas ķermeni, matus.. Caur Beatrises ķermeni skrēja tirpiņas, viņa izjuta iekāri jau no pieskārieniem, kas pārgāja uz skūpstiem - uz lūpām, kakla, krūtīm.. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka savu nevainību zaudēs pirmajā randiņā, bet sajūtas, ko Hugo viņai deva bija patiesas un nemeloja. Viņa izjuta milzīgu iekāri un uzbudinājumu. Viņa pārtrauca Hugo skūpstus, nogrūda viņu guļus un uzkāpa viņam virsū. Lūkojoties uz Hugo, viņa lēnām taisīja vaļā savu kleitas rāvējslēdzēju, līdz bija pilnīgi kaila.. Lēni un jutekliski skūpstot, viņa izģērba Hugo un ar acīm vēstīja, ka viņa vēlas atdoties tieši tagad un ar viņu. Hugo acis slīdēja cauri visam Beatrises ķermenim, tās dega no kaisles. Viņš satvēra viņu un pārvēla tā, ka viņš atradās uz viņas. Skūpsti turpinājās, bet apstājās pie krūtīm - tās viņš glāstīja un skūpstīja īpaši ilgi, līdz juta, ka šis varētu būt īstais brīdis.. Tad, viņš lēnām iegāja viņā, pavisam lēni un maigi, lai nenodarītu viņai sāpes. Lai arī tā bija Beatrises pirmā reize, viņai nesāpēja, viņa tik ļoti bija pārņemta ar kaisli un uzbudinājumu, ka juta tikai svētlaimi. Viņa elsoja un vaidēja no labsajūtas un iekāres pret Hugo. Ar katru brīdi viņš paātrināja kustības, un elsas palika arvien intensīvākas. Viņi neprātīgi mīlējās un izbaudīja viens otra kailo miesu. Ar vienu roku Beatrise satvēra Hugo matus un ar otru bija ieķērusies viņa mugurā, un vilka pār to it kā maigi, bet nesāpīgi, skrāpējot.. Ar katru brīdi viņa gribēja spēcīgāk un spēcīgāk. Hugo darīja visu, ko viņa vēlējās. Naivajā un pareizajā meitenē bija atmodies mežonīgums, kas Hugo padarīja traku. Viņš sasniedza kulmināciju vēl pēc dažām īpaši spēcīgām kustībām, un arī Beatrises miesa drebēja no baudas. Abu ķermeņus klāja sviedri un vēl kādu brīdi sirds no piedzīvotā neprātīgi dauzījās. Viņi gulēja viens otram blakus cieši apskāvušies, aizvēra acis un baudīja viens otra tuvumu.

Skaidrs bija viens - tas nebija tikai sekss nevienam no viņiem. Hugo bija iemīlējies un viņa tāpat. Lūkojoties viens uz otru, viņi apjauta, ka viņiem tik labi kā todien nekad nav bijis. Iekāre, kaisle un iemīlēšanās personībā.

Pēc liktenīgā vakara viņu tikšanās un sazināšanās turpinājās ik dienas. Viņi iepazina un iemīlēja viens otru arvien spēcīgāk. Viss notika tik ātri, bet tā tam bija jānotiek. Intīmajā jomā viņi bija arvien neprātīgāki, kaislei ļāvās dažnedažādākajās vietās, tomēr pirmā reize paliks visneaizmirstamākā.

Mīlestība un kaisle, kas dedzināja un strāvoja caur Hugo un Beatrisi pacēla viņus lidojumā 3 metrus virs zemes. Sociālā stāvokļa un kraso raksturu atšķirība nebija šķērslis viņu sajūtām vienam pret otru, viņi mīlēja tik stipri, ka iemācījās piekāpties un pielāgoties viens otram. Bija vajadzīga tikai viens - vēlēšanās.

Ir jau 2014. gada ziema, un Hugo turpina ik rītu mosties blakus Beatrisei un pirms došanās uz darbu neaizmirst noskūpstīt viņu un… jau palielo Beatrises punci. Acis dzirkstī un dvēsele dzied, viņi turpina baudīt un mīlēt neprātīgi.. Viņi ir LAIMĪGI.

Sanella

Foto no: http://weheartit.com/entry/24207204