Izsalkums

Es steidzos. Mums tikšanās norunāta plkst. 19.00, bet es kavēju jau 22 minūtes. Beidzot esmu nokļuvusi līdz mūsu satikšanās vietai – beigu beigās ar 25 minūšu aizkavēšanos. Viņš, protams, laimē pilnīgi smaida un paziņo: ” Par katru kavēto minūti viena buča no Tevis man.” Uzspiežu vienu ātri uz vaiga: ”Tagad tikai 24 palikušas.” Parādu mēlīti un pagriežos, lai rādītu ar saviem gurniem viņam ceļu uz veikalu.

Izstaigājam visu tirdzniecības centru, bet atrast lietu, ko kāroju, neizdodas. Tad nu dodamies uz kafejnīcu nedaudz iekost, jo pēc garās pastaigās mūs pārņēmis milzīgs sagurums un izsalkums. Viņš pasūta desertu ar apelsīna gabaliņiem, bet es ar zemenēm.

Viņa zodu klāj gaiša kazbārdiņa. Tai cauri iztek apelsīna sula no deserta un šajā brīdī mani pārņem mežonīga kaisle viņu noskūpstīt. Es strauji nolieku karoti un pievelkos viņam klāt. Sasodīts, ko es daru? Stop, nē!
„Kāpēc apstājies? Tu vēlējies izdarīt šo?” un Mārtijs mani noskūpsta. Jūtu, kā apelsīna suliņa skar arī manu zodu. Jūtu, ka sāku „suloties” arī es pati!

Kaisles apņemta, es biju savus pirkstus iemērkusi putukrējuma desertā. Tagad manus pirkstus klāj putukrējums, to es uzlieku uz viņa iedeguši kailās rokas. „Tev patīk ēdienu kaujas?” Mārtijs izaicinoši apvaicājas. Pieliecos ar lūpām pie putukrējuma noklātā bicepsa, noskūpstu nost putukrējumu un ar labo roku negaidīti saķeru viņa locekli: ”Nē, man patīk ēdiena norīšana,” un piemiedzu ar actiņu.

Cieši turu viņu cauri biksēm, ar otru roku nometu zem galda karotīti: "Ups, man nokrita!" Palienu zem galda un iekārtojos viņam starp kājām. Atveru viņa bikšu priekšu un viņa loceklis pilnīgi ar sajūsmu pats pieskaras manām lūpām. Aptveru pamatni ar labo roku un sāku to lēnām laizīt kā saldējumu no visām pusēm. Ieslidinu mutē visu viņa piebriedušo locekli un viņš savu roku uzliek man uz galvas. Ar savu roku viņš cenšas regulēt ritmu, bet es neļaujos. Gribu, lai viņš piepilda manu pulsējošāko un sulīgāko vietiņu. Atpogāju sev blūzīti līdz pusei un viņa lielo peni ielieku starp savām kuplajām krūtīm. Krūtis ceļu uz augšu un leju, tādā veidā stimulējot viņu. Ar saviem raupjajiem pirkstiem viņš sāk virpināt manus krūšu galiņus. Viņš tās padara vēl stingrākas. Tas mani padara vai traku, un es nespēju mierīgi vairs tupēt zem galda.

„Es Tev esmu parādā 24 bučiņas par to, ka kavēju 24 minūtes!” to pateikdama, es viņu pavelku aiz kājām uz leju līdz arī viņš ir zem galda. Lieliski, ka kafejnīcās galdauti sniedzas līdz pašai grīdai. Viņš man uzguļas virsū un parauj augšā manus svārciņus. Sākumā tas ir viņa rādītāja pirksts, kas aiz manām biksītēm virpuļojas pa manu klitoru, ik pa brīdim nedaudz ieslidinot pa diviem pirkstiem manī. Pēc tam seko straujš rāviens un mani mīļākie stringi ir saplīsuši. Cieši mani apskāvis, un turēdams, lai neguļu pilnībā uz grīdas, viņš mani iekaro kā varonis ieņemot ļauno teritoriju.

Viņš kustās uz priekšu un atpakaļ. Es pieskaņojos viņa ritmam un mūsu elsas saplūst vienā ritmā. Viņa elsas pie manas austiņas kutina visu manu ķermeni, un tas liek man izlocīt visu ķermeni. Nebiju iedomājusies, ka misionāra poza savā vienkāršībā var būt tik kārdinoša. Viņa triecieni paliek nevaldāmāki, ātrāki un spēcīgāki. Es jūtu kā viņa oliņas sitas gar mana dupša apakšu.

Viņš mani pievelk vēl ciešāk klāt un sāk mani spēcīgi skūpstīt, iekozdams manā lūpā. Tā asiņo, bet tas vēl vairāk mani uzbudina. Es viņu apgāžu uz muguras, uzguļos virsū, arī galds pamatīgi sašūpojas, bet mēs izliekamies to nemanām. Viņš ar savām plaukstām cieši satver manu pēcpusi un saspiež to. Es jūtu, ka nespējam vairs valdīties. Mārtija seja izskatās tik gaiša, bet ir taču tumsa.. aptveru gaišumu brīdī, kad paskatoties uz sāniem es ieraugu viesmīļa acis. „Ātrāk Mārtij, ātrāk!” es kliedzu. Arī viņš pamana, ka neesam vieni. Tas mūs abus tik ļoti uzbudina, ka jau pēc dažām kustībām es sajūtu viņa šļācienu un to, kā tas piepilda mani. Pēdējais trieciens mani noved līdz baltkvēlei. Es sabrūku viņam virsū. „Mēs tūlīt nāksim,” paziņojam viesmīlim.

Dodu pa vienai bučiņai Mārtijam uz pieres, vaigiem, zoda… „Tu gribi otro raundu? Mums diez vai to te ļaus darīt, ja vispār ļaus nākt te iekost.” Mārtijs nosmejas. „Es atdodu 24 buču parādu!” Abi sākam smieties un nedaudz nosarkuši izlienam no pagaldes. Ar nosodošu skatienu mūs sagaida pats kafejnīcas vadītājs. Pavēl ātri samaksāt un doties projām, kamēr viņš vēl nav izsaucis policiju. Bet mums jau vienalga - galvenais, lai mūs ieliek vienā kamerā. Samaksājam un pie sevis smejot, dodamies prom.

Atkarīgā Eiforiste

Foto no: http://vi.sualize.us/