Svešinieks liftā

Ieejot kafejnīcā, es uzreiz viņu ieraudzīju. Svešinieks piesaistīja manu skatienu kā magnēts. Viņa profils bija kā akmenī cirsts - mazliet kumps deguns un spēcīgs zods, kurš liecināja par stingru raksturu. Lai pārliecinātos, vai viņa fluīdi uz mani iedarbosies arī blakus esot, tuvojos viņa galdiņam. Kad es biju jau pavisam tuvu, viņš pacēla acis no avīzes, kuru bija lasījis, malkodams kafiju, un es sajutu, kā nodreb mana sirds, sastopoties mūsu skatieniem. Šķita, ka gaiss sāka dzirksteļot, un mana strauji pukstošā sirds vēlējās izlauzties brīvībā.

„Vai drīkst apsēsties?” mana balss likās svešādi dobja un aizsmakusi. Vīrietis tikai pamāja ar galvu un turpināja lasīt savu avīzi. Manas domas šaudījās kā iesprostots zvēriņš. Rokas no satraukuma trīcēja tik ļoti, ka gandrīz izlēju oficianta atnesto kafiju. Galvā šaudījās domas: „Es viņu gribu! Tagad un tūlīt! Kā viņš var mierīgi sēdēt un lasīt to sasodīto avīzi un pat nepaskatīties uz manu pusi? Vai viņš tiešām nejūt manu iekāri?” Centos iemalkot kafiju, bet rokas vienalga drebēja. Sapratusi, ka tā ir veltīga nodarbe, turpināju pētīt pretī sēdošo vīrieti, ticot, ka ilga skatīšanās uz savas iekāres objektu, piespiedīs viņu paskatīsies uz mani.

Viņš pacēla skatienu un ielūkojās man acīs, viens lūpas kaktiņš nodrebēja, un tajā iezagās tāda kā smaida atblāzma. Vīrietis pārlocīja avīzi un nevērīgi nometa to uz galda. Tikpat nevērīgi viņš atstāja dažas naudaszīmes. Mana sirds sažņaudzās, kad viņš piecēlās: „Viņš dodas projām!” Mans kakls aizžņaudzās no nožēlas un no priekšnojautas, cik labi viss būtu varējis izvērsties.

Negaidīti mana izmisušā skatiena redzeslokā parādījās roka. Es pacēlu galvu un sastapu viņa aicinošo skatienu. Sirds salēcās no sajūsmas. Es piecēlos no krēsla kā karaliene un ieliku savu roku skaistā svešinieka izstieptajā plaukstā. Viņš pievilka mani sev klāt un aicinoši pārvilka ar mēles galiņu pāri manām lūpām. Kājas saļodzījās, un man bija vienalga, cik daudz cilvēku uz mums noraugās. Mana karstākā vēlēšanās bija noraut no viņa apģērbu un pieskarties viņa siltajai ādai, tad noraut drēbes arī sev un pieplakt pie viņa ķermeņa. Atrāvies no manam lupām, vīrietis veda mani uz kafejnīcas durvju pusi. Es padevīgi sekoju aicinājumam, kaut kājas tikko klausīja. Izgājuši viesnīcas foajē, izsaucām liftu. Līdzko lifta durvis aizvērās, viņš sāka mani skūpstīt. Vīrieša rokas bija atradušas ceļu zem maniem svārkiem un slīdēja pa zeķē ieauto kāju uz augšu. Pēc brīža viņš atrāvās no manām lūpām, dziļi ievelkot elpu un ieskatoties manās acīs. Likās, ka viņa skatiens iekļūst manās visslēptākajās domās. Lūkodamies acīs, vai man neradīsies iebildumi, svešinieks nospieda lifta stop pogu un, daudz nekavēdamies, uzrāva manus svārkus uz augšu. Manas rokas krampjaini apķēra viņa plecus un mēle rotaļājās ar ausi, kamēr viņa spēcīgās rokas mīļi murcīja manu gurnu apaļumus. Viņš ar savu ķermeni piespieda mani pie lifta sienas un iespieda savu kāju starp manējām, liekot tām paplesties. Viņa raupjās džinsa bikses berzējās gar manu gludo vāverīti. Alkatīgi ieelpoju viņa aromātu, no kura man reiba galva, kā no izdzertas vīna glāzes. Manas rokas iekrampējās viņa plecos un galva atliecās, baudot maigo lūpu pieskārienus savam kaklam. Vienu savu roku slidināju pār viņa muguru uz leju ar apņēmīgu domu, ka vajag atbrīvot skaisto svešinieku no biksēm. Pēkšņi lifts sāka kustēties uz augšu. Skatoties viens otram acīs un saraustīti elpojot, atrāvāmies viens no otra nedaudz tālāk. Pirms lifts apstājās pēdējā stāvā, mazliet paspēju noraut svārkus uz leju, lai galīgi nerēgojas mans plikais dupsis.

Kad lifts apstājās, viņš mani uzveda uz jumta. Mums netraucēja siltais vasaras lietus, kurš izmērcēja mūsu drēbes, bet pēc tam glāstīja mūsu kailo ādu. Viņa lūpas un prasīgās rokas klejoja pa manu augumu. Katra vietiņa, kurai vīrietis pieskārās ar savām lūpām, atsaucās uz glāstiem tā, it kā neviens pirms tam tām nebūtu pieskāries. Mēs viens otru baudījām, kā tuksnesī izslāpuši ceļinieki, kuri beidzot tikuši oāzē nespēj vien veldzēties. Bija tik labi!

*Foto no www.liveinternet.ru